Katram cilvēkam, kurš laikus nedodas ar savām problēmām pie zobārsta, ir kāds stāsts par to, kāpēc tā notiek – nav laika, nav naudas, ir bail... Bet, kad pacietības mērs beidzot ir pilns, cietējs ver zobārsta kabineta durvis ar lielām bažām – vai zobu maz izdosies saglabāt, vai tas nebūs jāizrauj? Par to, kādas ir izredzes glābt šādus zobus, stāsta Baiba Krauze, zobārste ar specializāciju endodontijā (Zobārstniecības prakse Kate). 

Ko tas nozīmē – endodontija?

Burtiski tulkojot no grieķu valodas, endo – ir „iekšā”, bet dontos – „zobs”, tātad šī zobārstniecības nozare nodarbojas ar visu, kas ir iekšā zobā: tur ir nervu audi, asinsvadi, saistaudi un arī sava limfātiskā sistēma. Parasti gan cilvēks zobu uztver kā viendabīgu veidojumu – tādu, kādu to redz mutē. Protams, tie, kam nācies kādu zobu izraut vai nopietni labot, zina, ka tam ir arī saknes un sakņu kanāli. Tā ļoti vienkārši sakot, kanāla tīrīšana ir pēdējais līdzeklis, kas var palīdzēt saglabāt zobu mutē. Ar to tad arī nodarbojas endodontisti.

Vai Latvijā endodontistu pakalpojumi ir pieejami?

Šobrīd viņu kļūst arvien vairāk, lielākā daļa strādā RSU Stomatoloģijas institūtā, bet šos speciālistus var sastapt arī citās zobārstniecības iestādēs. Specialitāte Latvijā ir ieviesta, lielā mērā pateicoties RSU docentei Ritai Kundziņai, kura 2002. – 2003. gadā nolēma radīt pēcdiploma izglītības programmu endodontijā. Mācības tajā ilgst trīs gadus un nu jau bijuši trīs izlaidumi.

Kā pacienti nonāk pie endodontista – pēc zobārsta ieteikuma vai paši pēc savas iniciatīvas?

Abējādi. Kādreiz pacients jūtas pārsteigts, ka zobārsts, pie kura viņš iet 10 – 15 gadus, pēkšņi saka: jums vajadzētu aiziet pie endodontista – vai tad dakteris pats nepratīs izārstēt kanālu? Tieši jāpriecājas, ka zobārsts, izvērtējot situāciju, atzīst par vajadzīgu sūtīt pacientu pie endodontista. Kanāla ārstēšana ir viena no sarežģītākajām lietām zobārstniecībā. Arī pēc savas iniciatīvas pacienti, kam ir kāda zobu problēma, droši var nākt konsultēties pie endodontista. Tāpat uzklausīt viņa viedokli ir lietderīgi tad, ja cilvēks ļoti vēlas saglabāt zobu, bet zobārsts uzskata, ka tas nav iespējams. Divi viedokļi taču vienmēr ir labāki nekā viens.

Ja zobu sakņu kanālu ārstēšana ir sarežģīta – tad jau arī dārga?

Jā, tā prasa gan naudu, gan laiku. Diezgan daudzi pacienti neizprot, kāpēc izmaksas ir tik lielas, bet ārstam taču jāmaksā gan par kabineta izmantošanu, gan alga asistentam, tāpat jāiegādājas visi nepieciešamie instrumenti un materiāli. Ja salīdzina kaut vai ar kaimiņvalstīm, mūsu cenas ir zemākas. Lielā daļā klīniku ārsti kanāla tīrīšanu veic ar rokas instrumentiem, bet apritē aizvien vairāk ienāk specializēta aparatūra – tā dēvētie rotējošie instrumenti. Ierīce, ar ko strādā kanālā, ir līdzīga urbim, kas ļoti lēni rotē un it kā uztin virsū to, kas ir kanālā, paņem nost no sieniņām visu inficēto. Tas ļauj procedūru veikt ātrāk un, kā rāda daudzi pētījumi, arī kvalitatīvāk. Tas, protams, nenozīmē, ka ārsti, kas izmanto rokas instrumentus, strādātu nekvalitatīvi.

Kas īsti noved pie tā, ka rodas vajadzība pēc zobu sakņu kanālu ārstēšanas?

Katrs, kurš saskāries ar zobu sāpēm, zina, cik tās nepanesamas. Ja, piemēram, uz rokas uzmetas augonis – furunkuls, tā vieta uzpampst, veidojas sastrutojums. Ja līdzīgs process notiek zobā, tas nevar uzpampt, jo cietie audi tam nepadodas. Bet, kur ir iekaisums, tur veidojas arī tūska, un cilvēks jūt neciešamas sāpes, tās ir pulsējošas; jūtamas, reaģējot uz aukstu un karstu, bet var rasties arī pašas no sevis, nereti – naktī. Tas liecina, ka ir iekaisusi pulpa (cilvēki parasti saka – nervs), un tajā brīdī pulpa vēl ir dzīva. Ja pacients tad neaiziet pie zobārsta un ar medikamentiem vai kā citādi pieklusina sāpes, process tomēr neapstājas. Nākamais solis ir tāds, ka nervs iet bojā un veidojas t.s. nekroze. Nervs ir beigts un mikrobi, nu jau citas sugas nekā bija pirms tam, var turpināt savu melno darbu. Paiet kāds laiks un cilvēks pēkšņi sajūt – zobs sāp, ja uzkož, un tas nozīmē, ka procesā ir iesaistījušies periapikālie audi jeb tie audi, kas ir ap zobu un zem saknes, un tad pakāpeniski var sākt veidoties iekaisums zem zoba. Tas ļoti ilgi var noritēt bez simptomiem, un tikai aizejot pie zobārsta un veicot rentgena uzņēmumu, kļūst redzams, ka zem zoba ir iekaisums. Pacients ir ļoti izbrīnīts, jo zobs taču nesāp. Tā ir hroniskā stadija, kas var turpināties ļoti ilgi, pat gadu, divus un vairāk, bet tikko kā pacientam vājinās imunitāte vai zobā tiek jauni mikrobi, process kļūst akūts un liek sevi manīt, piemēram, pacients no rīta pamostas ar uzpampušu vaigu un sāpēm. Bet ja viņš atkal dzers pretsāpju zāles un neies pie zobārsta, tad iespējams, ka no zoba tomēr nāksies šķirties. Jo ko gan līdzētu izārstēt kanālus, ja zobs pēc tam mutē vairs nespēs pildīt savas funkcijas, tam nevarēs normāli uzlikt plombu vai kronīti. Ja zobā ir liels un dziļš caurums, zem smaganas, jau kaula līmenī, tad zobs ļoti daudzos gadījumos ir neperspektīvs un izraujams. Vēl daudzi pacienti ir neizpratnē: viņi atnāk „salabot caurumus”, bet ārsts pasaka – būs tomēr jāārstē kanāls, kaut arī zobs nekad nav sāpējis. Tā saucamais pulpīts jeb nerva iekaisums arī sākotnēji ir hronisks. Mikrobi invadē pulpu pakāpeniski un sākumā tas ir vienkārši dziļš kariess, reizēm zobs sāp siltuma vai aukstuma iedarbībā, bet cilvēks tam nepievērš uzmanību, kamēr mikrobi kļūst pietiekami agresīvi un rada akūtu iekaisumu. Savukārt tiem cilvēkiem, kuri saņēmuši kanālu ārstēšanu pirms gadiem piecpadsmit un senāk, ir vajadzīga pārārstēšana.

Teksts: Ilze Zonne

Raksta avots: "Zobārstniecības prakse Kate".